Civillikuma ceturtā daļa ir veltīta saistību tiesībām. Citiem vārdiem sakot, kas vienam jāizdara priekš otra. Likums nosaka veidus, kā šāds pienākums varētu rasties. Piemēram, noslēdzot līgumu, nodarot zaudējumus vai kādā citā līgumā noteiktā veidā. Pie tam šai “darīšanai” jābūt mantiski novērtējamai, naudā vai tamlīdzīgi, tāpēc tiesā nesatiksiet daudz sievu ar prasību pret vīriem, lai tie viņas padarītu laimīgas. Pat morālajam kaitējumam jābūt tā vai citādi novērtējamam naudas izteiksmē.
Vairāk par Civillikumu
Izmantotie punkti ātrai piekļūšanai:
1428. 1432. 1592. 1716. 1724. 1724.1. 1771. 1772. 1773. 1779. 1781. 1787. 1792.
Pilna likuma aktuālā versija likumi.lv
1428. Gribu var izteikt vai nu noteikti, vai klusējot.
Noteikti gribu var izteikt vai nu ar vārdiem, mutiski vai rakstiski, vai ar zīmēm, kam ir vārdu nozīme.
Griba ir izteikta klusējot, kad tā izpaužas bez tieša mērķa izteikt gribu taisni šajā izpratnē. Darbībai, kas uzskatāma par klusējot izdarītu gribas izteikumu, jābūt tādai, lai no tās varētu droši secināt tādas gribas esamību.
1515. Ja kāds darbojas atklāti kā otra vietnieks, t.i. noslēdz līgumu tieši viņa vārdā, nepārkāpdams savas varas robežas, tad līgums, tiklab pienākumu, kā arī tiesību ziņā, saista tieši pašu atvietojamo.
1518. Ja vietnieks pārkāpis viņam piešķirto varu vai ja viņam nemaz nav bijis vietnieka īpašību, tad otrs līdzējs var vērst savus prasījumus tikai pret viņu, ja vien atvietojamais nav vēlāk līgumu apstiprinājis.
Praktiski, ja es neesmu pamatojami pilnvarojis kādu rīkoties manā vietā, tā “kāda” rīcība nevar man uzlikt saistības. Citiem vārdiem sakot, trešās persona nevar noslēgt līgumu manā vārdā. Ja vien es līgumu neapstiprināšu, līgums būs saistošs tikai to faktiski slēgušajai personai. T.i. reāli pakalpojumu izmantojušajai personai.
1519. No līguma izrietošās tiesības un saistības, ciktāl tās nav tīri personiskas, pāriet uz līdzēju mantiniekiem un tiesību pēcniekiem, ja vien likumā nav paredzēts noteikts izņēmums.
1522. Kamēr trešā persona nav pievienojusies līgumam (1521.p.), tas pastāv tikai starp tā slēdzējiem: viņi vienmēr no tā var atkāpties savstarpēji vienojoties, un tas, kam dots apsolījums trešai personai par labu, var vienpusēji atsvabināt otru no viņa uzņemtās saistības; bet šim otrajam nav savukārt tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, un tamdēļ, tiklīdz apsolījuma ņēmēja griba vairs nav grozāma, piemēram, pēc viņa nāves vai pēc tam, kad viņš zaudējis spēju izteikt savu gribu, no līguma izrietošā trešās personas tiesība kļūst patstāvīga.
1546. Līgums, kurā apsolīts, ka trešā persona kautko izpildīs, nesaista ne apsolītāju, ne arī šo trešo personu.
Izņēmuma veidā tāds apsolījums ir spēkā sekojošos gadījumos:
- 1) kad kāds uzņemas svešu parāda saistību;
- 2) kad kāds apsola gādāt par sevi galvinieku;
- 3) kad kādas personas lietvedis dod apsolījumu un apgalvo, ka šī persona to apstiprinās;
- 4) kad apsolījums dots, nodrošinot to ar līgumsodu vai uzņemoties atlīdzināt zaudējumus.
Visos šajos gadījumos, apsolījumu neizpildot, jāmaksā vai nu līgumsods, vai zaudējumu atlīdzība.
1592. Neviens līgums, kas veicina kautko pretlikumīgu, netikumīgu vai negodīgu, nesaista. Ja viena puse ar viltu ir piedabūta noslēgt tādu līgumu, tad viņai ir tiesība prasīt zaudējumu atlīdzību.
1656. Parādnieks nav nokavējis, ja nokavējuma iemesls ir viņa pamatotas šaubas vai nu vispār par to saistību, kuras izpildīšanu no viņa prasa, vai par tās apmēru.
1716. Līgumsods ir pametums, ko kāda persona uzņemas ciest sakarā ar savu saistību neizpildi vispār, nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā).
Līgumsods par saistību neizpildi vispār ir konkrēti noteikta naudas summa vai cita mantiska vērtība, kuru nedrīkst noteikt vairākkārtīgu (atkārtotu) vai pieaugošu maksājumu vai devumu veidā.
Līgumsods par saistību nepienācīgu izpildi vai neizpildīšanu īstā laikā (termiņā) var tikt noteikts pieaugošs, taču kopumā ne vairāk par 10 procentiem no pamatparāda vai galvenās saistības apmēra.
Šis punkts vienmēr tiek skatīts kontekstā ar citiem likumiem un pats par sevi neko daudz nenozīmē. Citiem vārdiem sakot, tas paskaidro terminu “Līgumsods” un nevis uzliek ar likumu kādas saistības. Drīzāk otrādi – tas uzliek ierobežojumus līgumsodam.
1717. Līgumsoda apmēru noteic līdzēji, un tas nav aprobežots ar zaudējumu lielumu, kādi paredzami no līguma neizpildīšanas, taču tam jābūt samērīgam un atbilstošam godīgai darījumu praksei.
Ļoti nenoteiks likuma punkts, kas dod lielu varu rokās dažādiem krāpniekiem, kas tevi varētu gribēt ievilināt uzurpatoriska līguma verdzībā. Vismaz tā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena. Taču “gudrīši” – citu zelta tīkotāji var neberzēt savas nadzīgās rociņas, jo tas vien, ka kaut kas ir ierakstīts līguma, to nepadara par likumīgu. Tiesvedībā ir tāds termins kā “pārmērīgs līgumsods”. Tas ir tāds, kurš ir nesamērojams ar radītajiem zaudējumiem. Te rādu ar pirkstu uz {1787.} punktu. Jebkura tiesa atzīs līguma punktu par spēkā neesošu, ja tā vienu pusi nostāda acīm redzami neizdevīgā stāvoklī.
Kad runa ir par patērētājiem šis jautājums tiek skatīts vēl skarbāk. {PTAL} 5.pants nosaka, ka līgumslēdzējiem jābūt vienlīdzīgiem. Tāpēc līgums, kas uzliek klientam neadekvātas sodanaudas, tai pat laikā, kad uzņēmums faktiski ne par ko neatbild, principā netiks atzīts par spēkā esošu, tiklīdz sāksies lietas ķidāšana.
1724. Izbeidzoties galvenai saistībai, izbeidzas arī pats no sevis tai norunātais līgumsods.
Domāju šis punkts pats par sevi ir saprotams. Ja pierādi, ka tev “piesējušies” nepamatoti, arī ar visām, no tā izrietošajām, pretenzijām viņi var doties pupās. Tomēr svarīgāk ir tas, ka visas tālākās prasības ir balstītas tieši uz līgumu, no kura tās izriet. Iepriekš minēto “darboņu” kontekstā, kas mīl spēlēties ar “likuma burtu”, ir vērts pievērst uzmanību 1592.punktam. Ja ir pamats apšaubīt līgumu, arī prasības zaudē pamatu un kamēr, līguma un no tā izrietošā līgumsoda pamatotība nav pierādīta, arī tālākajām prasībām nav likumiska pamata. No tā 1656.punkts
1724.1 Tiesa samazina pieprasīto līgumsodu līdz saprātīgam apmēram, ja tas ir pārmērīgs, salīdzinot ar neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas radīto zaudējumu vai ņemot vērā citus apstākļus. Ja līdzēji vienojušies, ka līgumsoda samaksa atsvabina šā soda cietēju no procentiem un augļiem, kas no viņa pienākas, kā arī zaudējumu atlīdzības, tad samazinātā līgumsoda apmērs nedrīkst būt mazāks par otram līdzējam nodarītajiem zaudējumiem.
1771. Zaudējums var būt vai nu tāds, kas jau cēlies, vai tāds, kas vēl stāv priekšā; pirmajā gadījumā tas dod tiesību uz atlīdzību, bet otrajā uz nodrošinājumu.
1772. Jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums.
1773. Zaudējums ir tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās un nepieciešamās sekas, netiešs – kad tas cēlies sagadoties sevišķiem apstākļiem vai attiecībām, nejaušs – kad tā cēlonis ir nejaušs notikums vai nepārvaramā vara.
1779. Katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.
1781. Kas uzdevis otrai personai izdarīt kādu neatļautu darbību, atbild par šās personas darbību, kaut arī viņa būtu pārkāpusi uzdevuma robežas. Tāpat atbild arī tas, kas devis otram iemeslu tādai darbībai, no kuras cēlies zaudējums trešai personai.
Šis punkts bija interesants tieši parādu piedzinēju kontekstā. Balstoties uz šo punktu, uzņēmums, kas nodod lietu (cilvēka datus), ir līdzatbildīgs par “Parādu ārpustiesas atgūšanas uzņēmuma darbībām”. Kā zināms parādu piedzinējiem patīk spēlēties ar likumiem, bieži neievērojot to robežas. Tad nu šis ir tas punkts, kas parūpējas, lai atbildību nes arī uzņēmums, kurš nodeva tavus datus negodprātīgai kompānijai.
1787. Aprēķinot atrauto peļņu, nav jāņem par pamatu tikai varbūtības, bet nedrīkst būt šaubu vai vismaz jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei, ka šāds pametums cēlies, tieši vai netieši (1773.p.), no tās darbības vai bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts.
Cilvēkiem ir tendence pārspīlēt. Kad runa nonāk līdz naudai, tas ir tīri savtīgos nolūkos. Kam gan nepatīk bezmaksas nauda?! Lai gan, manā uztverē, neskaidrā veidā, šis likums pasaka, ka zaudējumiem jābūt faktiski pierādāmiem. Variants “Ja Pēteris man būtu atdevis Eiro, es būtu nopircis loterijas biļeti un vinnējis miljonu” vienkārši neiet cauri.
1792. Ja zaudējumu atlīdzības prasījums izriet nevis no līgumiskas saistības pārkāpuma, bet no darbības, kas pati par sevi bijusi prettiesīga, tad zaudējuma vērtējums samērojams ar priekšmeta vērtību zaudējuma nodarīšanas laikā.